Es pats tagad nemaz neticu, ka to varēju izturēt. Man vajadzēja apmēram pus gadu, lai autoskolā pabeigtu mācības, apgūtu braukšanu un galu galā nokārtotu eksāmenu, kas vainagojās ar autovadītāja apliecību. Var jau šķist, ka priekš puiša tas ir ilgi, bet ar attapību man problēmu nav. Toties apmācību ilgumu ietekmēja vairāki citi faktori.
Viens no tiem bija autoskolu pieaugošās prasības pret apmācāmajiem un lielās nauda summas, kas bija vajadzīgas, lai apmaksātu visu mācību procesu. Un galu galā savu lomu spēlēja arī tas, ka esmu strādājošs cilvēks, kuram braukšanas apmācībai neder katru dienu visi laiki. Un tas viss kopā radīja situāciju, ka līdz tiesību iegūšanai gaidīju tik ilgi.
Teorijā uz vieglu galvu nevajag paļauties
Kad sākās teorijas nodarbības, es biju tāds diezgan nevērīgs, jo man vispār ir viegla galva, labi un ātri visu apgūstu. Šķita, ka pietiks, ja izlasīšu noteikumu grāmatiņu. Bet katru otro nedēļu nodarbībās bija arī nelieli kontroldarbi, kas mani ātri pārliecināja, ka ierastā mācību metode šoreiz nederēs.
Bija tik daudz nianšu un sīkumu, kas varēja iegāzt. Lai pareizi atbildētu uz testa jautājumiem, bija ļoti jākoncentrējas, nedrīkstēja palaist garām nevienu sīkumu, kā arī vajadzēja nekļūdīgi pārzināt visu teorijas daļu. Tā nu man nācās apgūt jaunas metodes, kā mācīties. Palīdzēja draudzene, kura man atprasīja, jautāja, lika atstāstīt.
Tāpat arī mājās pildīju CSDD mājaslapā pieejamos eksāmenu variantus. Tāda pieeja uzlaboja manus rezultātus mazajos kontroldarbos, kas notika autoskolā. Pasniedzēja bija sieviete. Un viņa bija ļoti prasīga. Tagad man par to prieks, jo teorijas eksāmenu es noliku ar pirmo mēģinājumu. Bet tad tās nodarbības bija diezgan trakas, jo biju noguris pēc darba, vajadzēja visu laiku darbināt līdzi smadzenes.
No bailēm līdz pārliecībai par sevi
Man jau it kā pirms tam bija braukšanas pieredze, bet, kā es sapratu pirmajā braukšanas nodarbībā, labāk ir būt baltai lapai un par patiesību uztvert katru instruktora vārdu. Ar savām sagrābstītajām gudrībām labāk nav ko zīmēties. Tas tikai var sabojāt attiecības ar instruktoru.
Un mans instruktors bija vēl stingrāks nekā teorijas pasniedzēja. Reizēm biju braukšanas nodarbībās novests līdz izmisumam. Tā kā strādāju, tad man braukšanas nodarbības sanāca retāk, kā man gribētos. Tas arī savā ziņā bremzēja tempu, kāds būtu apmācībai, ja es varētu uz braukšnu tikt vairākas reizes nedēļā. Un problēma jau bija ne tikai darbs, bet arī milzīgās rindas.
Autoskolas pagājušajā gadā burtiski gāza nost no kājām. Manam instruktoram bija tik daudz apmācāmo, ka bija jāvelta daudz vairāk laika, lai nobrauktu nepieciešamo stundu skaitu. Vispār jau es nobraucu vairāk stundu. Instruktors uzstāja. Un man jau nebija iespēju protestēt, ja vispār gribēju tikt uz eksāmenu. Jāsaka gan, ka braukt viņš iemācīja labi. Tagad redzu, ka bija vērts vairākus mēnešus klausīties viņa aizrādījumus un ieteikumus. Labi, ka mācības notika ar jaunākās paaudzes modernu auto, kam uzliktas kvalitatīvas un jaunas riepas. Tas ļāva patiešām apgūt braukšanas prasmes pa ziemas ceļiem.
Nauda, nauda, nauda
Lai vispār domātu par autovadītāja apliecības iegūšanu, jāsaprot, ka tas izmaksās veselu kapitālu. Es iztērēju vairāk nekā tūkstoti eiro. Un tas jau bija tāds vidējais variants.
Sākumā es nebiju gatavs tādiem izdevumiem. Tāpēc nācās no savas algas iztērēt daudz lielāku daļu, kā vispār varēju atļauties. Tie bija traki mēneši, jo nācās savilkt jostu citās jomās, jo pamest taču kursus nevarēju. Tā būtu zaudēta nauda un laiks. Kad beidzot bija apliecība iegūta, tad tēvs atdeva savu iepriekšējo automašīnu. Pirmais, ko izdarīju — uzliku jaunas riepas, jo zināju, cik tām ir liela nozīme.